Māris Salējs. Telpa laika un cilvēka elpai [par Ojāra Vācieša biogrāfisko multimediju disku] // Kultūras Forums

Daudz citētais filozofs Ludvigs Vitgenšteins esot teicis apmēram tā: "Ikviens laikmets pārprot iepriekšējo laikmetu. Bet sīki laikmeti to dara īpaši riebīgā veidā. "Manas domas par šo laikmetu ir uzlabojušās. Iemesls? Šis multimediju disks. Es to sauktu par spoži realizētu ideju. Aizraujošu ceļojumu uz kāda cilvēka un laikmeta dzīvi. Tieši dzīves un laika smarža ir tas, kas paliek vēl ilgi pēc pastaigas pa diska piedāvātajām taciņām.

Diska veidotāji ir spējuši izvairīties no krišanas divos pretējos grāvjos. No pārliekas familiaritātes (cik vienkārši būtu uztaisīt kaut ko līdzīgu datorspēlei ar Ojāru Vācieti, padarīt viņu par komiksa varoni u. tml.) un - dievināšanas (piem., glorificēt dažus Vācieša publiska tēla atribūtus, ietaisīt slavinošus citātus iz latviešu literatūras vēsturēm).

Šādas veiksmes pamats ir vairāki aspekti. Pirmkārt, koncepcija. Cik es spēju noprast - tā ir apņemšanās parādīt Vācieti un viņa laiku cilvēciskā, nesastingušā mērogā. Caur detaļām parādīt, ka šī dzīve ir dzīva, elpojoša esmes plūsma, kuru nevar iesprostot gatavu priekšstatu rāmjos. Otrkārt, laika liecību (lietu, fotogrāfiju, raidījumu fragmentu, balss ierakstu, atmiņu) atlase. Tieši šādu detaļu faktūra atsauc "pazaudētā laika" smaržu. Sadzīves lietas vai lietas, kas savā laikā bija valdošās ideoloģijas propagandas rīki - tobrīd pierastas un pat nepamanītas, nākamajā vēstures ciklā pēkšņi iegūst pievienoto vērtību. Kļūst par pēdējo aizgājušā laikmeta dvēseles patversmi. Šādu liecību savākšanā liela loma ir cilvēkiem, kuri zina kur un ko meklēt. To, ka šie cilvēki ir pamatīgi iesaistīti diska tapšanā, liecina pateicības, kā arī personisko un muzeju arhīvu uzskaitījums uz CD aizmugures. Trešais posms ir šo visu mazo mozaīkas gabaliņu salikšana tā, lai radītu telpu, kurā elpo šā, jau aizgājušā cilvēka dzīve, dzeja un laiks. Tas ir izdarīts perfekti. Eleganti atrisināts arī krāsu un objektu, uz kuriem spiest peli, dizains. Fona toņi, skaņas tembrs, kādā skan jebkurš objekts, kuram tu ar kursoru pieskaries... Te es atvainojos, ka nespēju vērbalizēt specifiskas darbības ar datoru un dažus monitorā sastaptos objektus, jo esmu tikai nabags literāts, kas datorterminoloģiju apguvis visai vāji. Bet diska iespējas var pārbaudīt katrs. Sajūta, ka tu pieskaries reāliem, dzīviem objektiem, ir ļoti pārliecinoša. Tu, uzspiežot uz dzejoļa manuskripta, vari sadzirdēt autora balsi. Vai noklausīties fragmentu no televīzijas raidījuma. Izklejoties pa Vācieša ciltskoku, laiku, laikabiedriem, vietām, darbistabu. Vari ieraudzīt agrāk neredzētas fotogrāfijas no Ungārijas sacelšanās 1956. gadā un Prāgas pavasara 1968. gadā... Bet tas, ko es tagad stāstu, skan juceklīgi. Tur šī daudzslāņainība ir sakārtota. Ikviens notikums atbalsojas cilvēkā un dzejā. Šī neredzamo saikņu pastāvēšana šajā projekta ir realizēta smalki.

Kā redzams, recenzents par šo disku spēj runāt tikai superlatīvos. Vienīgi - mazliet savāda šķita dažu dokumentu atkārtošanās dažādās diska sadaļās. Personiskā datora īpatnības var izkropļot raidījumu fragmentu attēlu. Bet šis blusas ir niecīgas un stipri nekož. Ceru, ka nākotnē līdzīgus multimediju diskus varēsim sagaidīt par Vizmu Belševicu, Imantu Ziedoni, Knutu Skujenieku, Uldi Bērziņu...