Alise Tīfentāle. Rainis tomēr ir foršs! [par projektu rainis_2005.lv] // Dizaina Studija. – 72.-73.lpp.

"Kultūras mantojums" ir vārdu savienojums, kas steidzīgajam, pēc visa kosmopolītiskā un laikmetīgā alkstošajam un zīmolus patērējošajam latvietim var šķist garlaicīgs. Ja mantojumu iesaiņo pietiekami atraktīvi un interaktīvi - paradoksālā kārtā tas var kļūt par sezonas modes preci!

No skolas laikiem, šķiet, ne vienam vien atmiņā palicis teiciens "piespiest mīlēt Raini". Dīvaini, bet es personiski nepazīstu nevienu, kurš patiešām mīlētu Raini. Raini ciena, lasa, mācās no galvas, strādā ar viņa sarakstīto materiālu, pēta viņa dzīves faktus utt., bet tas ir kas cits. Arī viss "Raiņa fenomens" latviešu kultūras vēsturē ir pietiekami sarežģīts, tāpat kā attieksme - visās iespējamās niansēs no skolmeistariskas jūsmas par pašpasludināto literatūras ģēniju līdz augstprātīgai norādei uz viņa veiksmīgo plaģiatora un Eiropas autoru tekstu adaptētāja karjeru, par viņa politiskās un privātās dzīves apspriešanu nemaz nerunājot. Galu gala katrs latvietis zina, kas ir Rainis un ka viņš ir jāmīl. Un šeit, lūk, modīgs mēģinājums pierunāt (nevis vairs piespiest) iemīlēt Raini - vai vismaz iepazīties tuvāk ar viņa sarakstīto. Tas ir pēc Jāņa Mitrēvica idejas un viņa vadībā Dd studio un Dd laboratorijas radītais multimediju disks "rainis_2005.Iv" - Raiņa darbu vizuālā interpretācija.

KAS, KĀPĒC UN KĀ

Diska ievads atklājas kā Matrix triloģijas estētiku atgādinošs dekoratīvs zīmju raksts, kas vienlaikus funkcionē arī kā lasāms teksts: te kā klases labākā skolnieka piezīmju burtnīcā var izlasīt paskaidrojumus par visu, kas diskā būs. Gan par šeit izmantotajiem Raiņa darbiem, par to varoņiem, literārajiem simboliem un aplūkotajām tēmām, gan ari par diska autoriem - vizuālajiem un skaņu māksliniekiem, programmētājiem, literārajiem konsultantiem un citiem speciālistiem. Ievads piedāvā pamatīgi strukturētu pieeju, sakārtojot visus jēdzienus, personvardus un darbu nosaukumus pēc alfabēta (piemēram, no šķirkļa "Antiņš" līdz šķirklim "Zelta zirgs") un sniedzot par katru šķirkli atbildes uz trim eksistenciāliem jautājumiem: "kas?", "kāpēc?" un "kā?". Turklāt, lai skatītājs neapmaldītos, teksta slejas ir sanumurētas. Mākslinieku vidū Krišs Salmanis (poēma Ave Sol!), Arnis Balčus ("Uguns un nakts"), Miks Mitrēvics (dzejoļu krājums "Gals un sākums"), Ernests Kļaviņš ("Jāzeps un viņa brāļi") un Mārtiņš Ratniks ("Zelta zirgs").

Visapkārt valdoša laika bada apstākļos nevienam nav iespējams ņemt un izlasīt klasiķa poēmu vai dzejoļu krājumu no vāka līdz vākam un turklāt vēl saprast, ko tad autors īsti gribējis teikt. Tāpēc gan pats ievads, gan arī tālāk esošās piecu mākslinieku vizuālās versijas ir kā satura un idejas esence, konspektīvs jēgas pārnesums uz interaktīvo mediju lietotājiem pierastu valodu. Tāpēc šāda projekta iespējamība ir tipiska šodienas laika zīme - tā liecina par mūsu uztveres ātrumu un spēju adaptēties, gan arī par mūsu grūtībām ilgstoši koncentrēties, iedziļināties, ari par mūsdienu cilvēkam tipisko nepatiku pret rakstītu vārdu lielos daudzumos (izņemot jau minēto ievada daļu, šajā projektā netiek lietoti gari, salikti teikumi - ja ekrānā ir redzams teksts, tad tas ir īss citāts, pāris dzejas rindiņu, vai arī komandas - "turpināt!" u. tml.). Vizuālā uztvere pašlaik ir dominējoša. Iedomājos, ka šo piecu mākslinieku radītie atšķirīgie vizuālie kodi Raina darbiem var funkcionēt ka īsti zīmoli. Būtu tikai loģiski atcerēties Raiņa darbu motīvus kā dažādus logo - Mārtiņa Ratnika izveidotais Antiņš vai Kriša Salmaņa Ave Sol! saules simbols liekas šādai funkcijai piemēroti.

SPELĒJU, DANCOJU... KAMĒR MAIZE BEIDZAS

Ņemot vērā projekta interaktīvo raksturu, vairāku mākslinieku vizuālajās versijās izmantoti datorspēles elementi. Ir gan visai grūti izstāstīt, kas ir datorspēle kādam, kurš nekad nav nevienu tādu spēlējis, bet, piemēram, jau minētās Ave Sol! darbības principu intuitīvi varētu uzminēt arī kāds, kurš vispār ar datoru ikdienā nestrādā. Taču laikam jau šādi cilvēki nemaz nav šā projekta galvenā auditorija. Ratnika "Zelta zirgs" ir īsta veiklības spēle, kur septiņi visnotaļ baisi kraukļi apdraud Saulcerīti un spēlētājam jāiejūtas Antiņa tēlā un jāmēģina kraukļus apkaut. Būtībā no lugas sižeta sanāktu īsts 3D piedzīvojumu spēles „kvests”, taču šeit mākslinieks izvēlējies strādāt diezgan primitīvā, bet aizkustinošā pirmās paaudzes datorspēļu grafiskajā stilā.

Par visasprātīgāko un vienlaikus saturiski visadekvātāko vizuālo risinājumu var uzskatīt Ernesta Kļaviņa versiju par lugu ar Bībeles sižetu "Jāzeps un viņa brāļi". Ar visai lakonisku atturību tiek piedāvāts īsts un visai ticams stratēģijas spēles uzstādījums (tajās ar dažādām viltīgam darbībām jāmāk pabarot, izklaidēt un apbruņot savu "tautu" un jāiekaro pretinieka teritorijas un labumi) - it ka būtu jālīdzsvaro triju kategoriju attīstība: "maize", "garīgums" un "piramīda". Taču katru reizi spēlētājs saņem neizbēgamo paziņojumu: "Maize ir beigusies! Pirms nomirst badā, ēģiptieši paspēj pakārt Jāzepu." Konflikts starp šķietamu izvēli, brīvu gribu un likteni šeit ieprogrammēts šā vārda visburtiskākajā nozīmē. Mika Mitrēvica darbs ar dzejoļu krājumu "Gals un sākums" savā ziņā ir visestētiskākais - te izmantotas jaukas, ar datorefektiem vēl paspilgtinātas ainavas un dzejas lasījums fonā. Turpretī Arņa Balčus versija par lugu "Uguns un nakts" ir Latvijas Televīzijas 1984. gada filmētās Liepājas teātra izrādes fragments (Aina - "kā Spīdola no sliktās kļuva par labo", vēsta autora komentārs) ar iespējām katram pašam samontēt šā fragmenta kadrus. Var, protams, arī noskatīties oriģinālo fragmentu.

SAGATAVOTS MŪŽIBAI

Es nezinu, vai ar šā diska palīdzību iespējams, piemēram, sagatavoties devītās klases literatūras eksāmenam. Iespējams, tam ir ari funkcionāla loma, tomēr jebkura gadījumā šķiet, ka šis projekts vēsturē saglabāsies galvenokārt kā mākslas fakts un kā laikmeta zīme. Datorspēļu ietekme, interaktivitātes principi, nosacītie vizuālie kodi un logo - tas viss ir unikāls, šodienai raksturīgs, un vērtību tam, protams, piešķir ari latviešu literatūras klasiķa vārda daudzināšana. Ir interesanti arī lasīt pedantiski sakārtoto ievadu, iepazīties ar autoriem (īpaši rekomendēju palasīt, ka viņi godīgi atbildējuši uz jautājumu "kāpēc?") un arī iedomāties, cik aizraujošs varēja but darbs pie šāda projekta. Projekts ir noslēgts aplis, jo tas absolūti pašpietiekami paskaidro pats sevi, turklāt vairākos līmeņos: ievada daļā lasāms arī Ievas Auziņas (no Jauno mediju kultūras centra RIXC) komentārs par darbiem laikmetīgās mākslas kontekstā. Te vairs ne ko pielikt, ne atņemt.