Ineta Zelča Sīmansone. Ir jābūt ambīcijām // www.creativemuseum.eu

Muzeju nozarē Latvijā pēckrīzes laiks raksturīgs ar virknes muzeju rekonstrukcijām un rekonstrukciju plāniem. Pārbūves darbi notiek Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā, Rīgas Motormuzejā, rekonstrukcijai gatavojas Rakstniecības un mūzikas muzejs un Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs Rīgas pilī. Arī muzejos ārpus Rīgas īstenoti vērienīgi kapitālprojekti – pavisam nesen pēc restaurācijas atklāts Kuldīgas muzejs, savukārt Rundāles pilī noslēdzies 50 gadus ilgušais restaurācijas darbs. Jācer, ka pozitīvā muzeju un vērienīgu izstāžu ražošanas tendence, kādu šogad redzam Rīga 2014 ietvaros, turpināsies. Ja tā, muzejiem arvien vairāk būs jāsadarbojas ar profesionāliem muzeju/izstāžu ražotājiem – arhitektūras, dizina, multimediju u.c. profila birojiem.

Par to, kā muzeju ražotāji redz sadarbības ar muzejiem perspektīvas, kā raksturo esošo pieredzi un ko dēvē par labas sadarbības veiksmes formulu, saruna ar Dd studio direktoru Jāni Mitrēvicu, kura komanda nupat realizējusi Ziemeļlatgales nemateriālajam kultūras mantojumam veltīto Balvu novada muzeja pastāvīgo ekspozīciju.

Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs definētu, ko Ddstudio piedāvā muzejiem ražošanas procesā? Kas ir tas, ko muzeji droši var sagaidīt, vēršoties pie Jums pēc pakalpojuma?

Jānis Mitrēvics: Muzejiem ir trīs pamatfunkcijas – krāt, saglabāt un izstādīt. Mēs piedāvājam realizēt šo trešo pamatfunkciju.

IZS: Jūs piedāvājat palīdzēt muzejiem mūsdienīgā veidā komunicēt krājumu?

JM: Galvenā ir skatītāja advokāta funkcija.

IZS: Jūs to piedāvājat veikt?

JM: Jā.

IZS: Bet, manuprāt, skatītāja advokāta funkcija gluži nesanāk, jo jūs esat iesaistīti procesā, jūs veidojat savā profesionālajā pieredzē balstītu komunikāciju – izstādes, ekspozīcijas vai digitālās ekspozīcijas formātā.

JM: Tur jau tā lieta, ja atļautu to darīt muzejam, tiktu veidots tas, ko muzejs grib veidot, nevis tas, ko kāds grib skatīties.

IZS: Tas nozīmē, ka, veidojot muzeja ekspozīciju vai izstādi, jūs uzņematies funkciju izpētīt šī konkrētā muzeja auditoriju un tās viedokli? Vai tas tomēr nebūtu muzeja pienākums?

JM: Mēs muzejam šo jautājumu uzdodam, bet tas neko nemaina. Iespējams, es diezgan radikāli šo mūsu funkciju nodefinēju - pildīt skatītāja advokāta funkciju, bet jāņem vērā, ka jebkuram cilvēkam ilgstoši nodarbojoties ar kādu lietu, arī organizācijai un muzejam, izveidojas zināma rutīna. Viņš krāj, saglabā un izliek apskatei labāko, kas muzejā ir.

IZS: Tas, ko viņš uzskata par labāko...

JM: Gan uzskata, gan grib to tā redzēt. Mēs piedāvājam skatu no malas.

IZS: Cik gatavi muzeji ir šādai sadarbībai ar Jums kā auditorijas advokātiem?

JM: Tas lielākoties ir atkarīgs no katra konkrēta muzeja. Bieži vien muzeji neredz atšķirību starp to, ko viņi paši grib redzēt, piemēram, izstādē un to, ko publika grib redzēt.

IZS: Bet jebkurš muzejs taču redz atšķirību rezultātam, ja, veidot izstādi, ir palīdzējis profesionālis, piemēram, šajā gadījumā Ddstudio?

JM: Kā kurš. Joprojām ātrums, kādā mainās muzeja funkcijas, ir lielāks nekā reāli izmaiņas muzejā notiek.

IZS: Vai sadarbojoties ar muzejiem jūs esat tie, kas šīs nepieciešamās izmaiņas iniciē?

JM: Svarīgi saprast – Ddstudio nav muzejs. Mēs kā izpildītāji vai sadarbības partneri, sākot sadarbību, neko nezinām ne par tēmu, ne par kolekciju. Mēs esam pirmie patērētāji. Tā mēs šim procesam arī pieejam.

IZS: Cik lielā mērā saturam vai izstādes scenārijam no muzeja puses jau ir jābūt gatavam, kad jūs uzsākat darbu?

JM: Jēdzīgākais variants ir sadarbība. Bet vispār ir dažādas pieredzes. Ir bijuši gadījumi, kad mēs projektā esam gājuši iekšā no nulles, kad nekas vēl nav zināms un ir bijuši gadījumi, kad, muzejaprāt, viss jau ir bijis gandrīz gatavs. Tas, kāpēc mums ir svarīgi nodarboties, sākot ar saturu un beidzot ar atslēgām, ir gala rezultāts, kas pieprasa kvalitāti. Arī gleznu nevar līdz pusei aizkrāsot viens un otru pusi kāds cits. Satura radīšana un materiāla atlase jau ir daļa no bildes aizkrāsošanas. Protams, var jau dažādi bildi izkrāsot. Bet problēma vai izaicinājums ir tajā, ka tev jau ir uzlikts rāmis. Tomēr veiksmes atslēga ir sadarbībā. Un sadarbība būtu jāsāk pēc iespējas ātri, sākot jau ar pasūtījuma – ko mēs veidosim?, definēšanu. Un tad tas tiek auglīgi izaudzināts un var sasniegt rezultātu.

IZS: Kad jūs nākat ar jaunām, atšķirīgām idejām, vai muzeji ir gatavi pieņemt šo atšķirīgo redzējumu?

JM: Pēdejo piecu gadu laikā situācija ir izmainījusies radikāli. Kopš muzeji braukā pa pasauli un lieto internetu, viņi visu zina. Es nedomāju, ka tas, ko mēs piedāvājam, ir inovācija. Es neticu cilvēces progresam. Cilvēce mainās, bet neprogresē. Vienkārši ir tehnoloģijas, kas ir pieejamas un tās zina visi. Vismaz tie, kas interesējas. Taču bieži vien muzeji šīs tehnoloģijas nesasaista ar sevi. Nav gluži tā, ka muzejs ir konservatīvs un mēs esam radikāļi, kas muzejiem piedāvā inovācijas. Svarīgākais, ka katra iesaistītā puse spēj profesionāli veikt savu darbu.

IZS: Vai salīdzinot pirmos projektus, ko Ddstudio realizēja un, piemēram, jaunākos projektus, kaut vai Tautas frontes muzeju, ir mainījusies muzeju kā pasūtītāju attieksme?

JM: Nevar vispārināt. Ir ļoti dažādi piemēri. Bet kopumā: kādi ir muzeju vadītāji – tāda arī ir muzeju attieksme. Kā kopējo iezīmi muzeju nozarē es iezīmētu pašapziņas trūkumu. Jo vispār jau muzejs šobrīd ir cool lieta.

IZS: Vai paši muzeji to apzinās?

JM: Tur jau tā lieta, ka viņi paši to neapzinās. Viņi neapzinās savu vērtību. Līdz ar to bieži vien muzeja vērtību neapzinās arī sponsors.

IZS: Atskaitot tos muzejus, kas pašlaik slēgti uz rekonstrukciju un tuvākā nākotnē varam sagaidīt jaunas ekspozīcijas, kopumā ir maz izstāžu un ekspozīciju, kuras veidojot muzeji piesaista profesionālus izstāžu/ ekspozīciju ražotājus. Vai tas ir tikai finansējuma jautājums?

JM: Tas ir domāšanas jautājums. Arī attieksmes jautājums, jo agrāk žiguli arī katrs vīrietis varēja salabot pats. Tradīcijas.

IZS: Vēl runājot par sadarbībām, kas ir galvenie muzeju klupšanas akmeņi?

JM: Noplicinātais finansējums ir novedis muzeju domāšanu pie tā, ka nozarei nav ambīciju. Nav arī izpartnes par to, ka jebkurš muzejs konkurē globālā līmenī.

IZS: Vai jums kā pasūtījuma veicējiem ir svarīgi kopējo projektu monitorēt arī kādu laiku pēc tam, kad esat darbu izdarījuši un projekts ir formāli noslēgts?

JM: Latvija ir maza un pat ja pie tā nepiestrādā – uzreiz ir dzirdamas atsauksmes, īpaši jau gadījumos, kad kaut kas nav novests līdz galam vai nav gluži ideāli izdevies.

IZS: Ir vēl viens aspekts. Var uztaisīt labu produktu, bet, piemēram, muzejā servisa dizains nedarbojas. Cik jūs paši sekojat līdzi un dodat muzejam feedback vai atsauksmes par to, kā jūsu padarītais iekļaujas kopējā projektā?

JM: Mēs mēģinam muzejiem skaidri komunicēt savas idejas. Tiek izstrādāts lietošanas manuālis katram projektam. Jautājums, cik daudzi muzejā to lasa?! Tiek apmācīti cilvēki, menedžets, lai apkalpošana būtu līmenī. Bet tas viss, protams, ir vēlējuma izteiksmē. Tālāk jau viss atkarīgs no saimnieka – konkrētā muzeja.

IZS: Kā jūsu pašu darbu Latvijā ietekmē konkurences trūkums, respektīvi, tas, ka īstenībā jūs esat tikai divi lielie izstāžu ražotāji?

JM: Tas diezgan maz ko ietekmē, jo īstenībā naudu mēs pelnam ārpus Latvijas.

IZS: Es to prasu arī tādēļ, ka pēc Kino rakstu lūguma analizēju izstādi Kino skapis, kuru Kino muzejs veidoja sadarbībā ar Ddstudio, un man nācās jūs diezgan kritizēt un atzīt, ka risinājums mani ne tikai nepārsteidz, bet pat nedaudz garlaiko. Vai nav tā, ka Latvijā tomēr konkurences pietrūkst?

JM: Latvijā nav tirgus, tāpēc runāt par konkurenci arī nevar. Tad, kad parādīsies nauda, tad parādīsies konkurence. Šajā gadījumā konkurenci domāju kā pozitīvo faktoru.

IZS: Jūs ražojat muzejus arī ārpus Latvijas. Vai jūs apzināti orientējaties uz Austrumu tirgu?

JM: Mēs strādājam visos virzienos. Jautājums, kādos tirgos tas nostrādā. Nav loģiski strādāt tikai vienā virzienā.

IZS: Vai monitorējot tirgus ārpus Latvijas, jūs skataties arī uz lielajām izstāžu / muzeju ražotāju kompānijām, ar kurām varētu iet partnerībās?

JM: Protams, lai nopietni strādātu, katrā jaunā vietā nepieciešama vietējā sadarbība, kas pārzin apstākļus. Bet ārpus Latvijas mums ir daudz konkurentu. Piemēram, Azerbaidžānā mūsu konkurenti ir itāļu un austriešu kompānijas.

IZS: Vai ārpus Latvijas strādāt ir vieglāk?

JM: Pārstāvot Azerbaidžānu, mēs diezgan daudz braukājam pa Eiropu un taisam viņu lielās izstādes. Muzeju vide ir diezgan līdzīga. Bet protams, liela nozīme ir arī valsts sakārtotībai. Attieksme pret kultūru ir viens no sakārtotas valsts rādītājiem. Un muzejs kā neatņemama mūsdienu dzīves sastāvdaļa.

IZS: Jā, ir valstis, kur muzejs ir valsts politikas īstenošanas palīgs.

JM: Ja valsts to saprot, tad jā.

IZS: Vai noslēgumā jūs varētu mēģināt nodefinēt formulu no savas pieredzes veiksmīgai sadarbībai ar muzejiem? Kas ir nepieciešamās komponentes, lai jūs sadarbību ar muzejiem sauktu par veiksmīgu?

JM: Muzejam ir jābūt ambīcijām. Bez jebkādiem – ko ta' mēs... Un vēlmei darīt.

 Interneta resursi: www.creativemuseum.eu