Ilze Martinsone. Par Raini, Tautas fronti un naftu Baku. Dd studio [saruna ar J.Mitrēvicu] // Dizaina Studija. – 28. -31.lpp.

Par Raini, Tautas fronti un naftu Baku.

Dd studio 
 Dd studio šobrīd ir viens no Latvijas digitālā dizaina tirgus līderiem. Saruna ar Jāni Mitrēvicu - kompānijas dibinātāju un "smadzeņu centru".

Gandrīz pirms 20 gadiem Latviju satricināja jauno tehnoloģiju bums. Tolaik tas bija ekonomiski ienesīgs segments, kas dažu labu tirgus spēlētāju padarīja par miljonāru, – lai atceramies Software House impēriju. Informācijas tehnoloģijas joprojām ir kūniņas stadijā un tomēr negausīgi ašā tempā turpina aprīt ierastos medijus; kas izšķilsies nākotnē? Taču diez vai tīmekļa paaudze var atminēties brīdi vēl tālākā – gadus 25 – senā pagātnē. Tolaik, pagājušā gadsimta 80. gados, būdami tikai studenti, mākslā jaudīgi un gana agresīvi sevi pieteica gleznotāju kopa: Sandra Krastiņa, Edgars Vērpe, Ieva Iltnere, Jānis Mitrēvics, Aija Zariņa, Ģirts Muižnieks, pazīstami kā “Maigo svārstību” un citu akciju kompānija, kuras dominanti latviešu glezniecībā turpmākajos 15 gados nevarēja apšaubīt. Jauda bija patiesa un nesirga ar uzpūstu PR, daļa no grupas dalībniekiem sevi kā personības tagad apliecina citās jomās. Informācijas tehnoloģijām vienmēr būs vajadzīga vizuāla forma. Jānis Mitrēvics bijis gudrs stratēģis, lai tajās saredzētu savu vietu, kamēr citi urbināja degunu un prātuļoja par tehnoloģiju falšumu iepretī “īstai” mākslai. “Digitālā darbnīca”, tagad Dd studio ir uzņēmums, kas savu cenu zina un to arī nopelna, viens no Latvijas digitālā dizaina tirgus līderiem ar apjomīgu saņemto pagodinājumu un apbalvojumu sarakstu (to skaitā izturēts konkurss dalībai starptautiskā muzeju un kultūras mantojuma audiovizuālajā festivālā F@imp.2002 Sanpaulu ar Ventspils muzeja digitālo ekspozīciju, zelta godalga starptautiskā multimediju festivālā ar specializāciju kultūras mantojuma saglabāšanā FIAMP 2006 Parīzē par multimediju disku rainis_2005.lv kategorijā CD-ROM/ DVD-ROM). Kompānijas klientu sarakstā ir pašvaldības un valsts institūcijas un uzņēmumi, tostarp redzamu pārsvaru ņem kultūras projekti – Latvijas muzeju digitālajās ekspozīcijās Dd studio klātbūtne ir gandrīz pastāvīga, “atdzīvinātie” Krievijas revolūcijas tribūnu mākslas tēli Pētera Krilova filmā par Gustavu Kluci “Nepareizais latvietis” (2007, digitālo projektu moution design lauciņš) ielika fundamentu filmas veiksmei un bija notikums par sevi. Jānis Mitrēvics – Dd studio tēvs, menedžeris un smadzeņu centrs.

Ilze Martinsone: Kā tu, būdams gana atzīts gleznotājs, pievērsies tehnoloģijām un digitālajam dizainam?


Jānis Mitrēvics: Mūsu izglītības sistēma gatavo gleznotājus, grafiķus, tēlniekus, bet nesagatavo māksliniekus – īstenībā tie ir amatnieki, kas daļēji apguvuši aroda iemaņas. Mani neinteresē ražošana, bet, piemēram, krīzes menedžments, jo tas ir radošs process. Mākslu vienmēr uz priekšu ir virzījusi tehnoloģiju attīstība; mani oponenti, kuri jaunajos medijos saredzēja “dzīvās” mākslas apdraudējumu, apsēdās pie datora desmit gadus vēlāk – tā ir tikai normāla, konservatīva pašsaglabāšanās reakcija. Savos mākslas projektos (izstāde instalācija ““Jānis Mitrēvics izstāda Vilhelmu Purvīti…” Ivars Runkovskis”, instalācija “Speķis visai valstij” izstādē “Valsts”, abas 1994 – I. M.) es esmu iesaistījis graudu kaltes un Jelgavas gaļas kombinātu – tās visas ir projekta menedžmenta lietas.

I. M.: Tu pieminēji krīzi. Kādas ir digitālo tehnoloģiju iespējas valsts ekonomikā, un ko dižķibeles laikā dara Dd studio?


J. M.: Jā, “dižšļura”. Pirms 15–20 gadiem valsts ekonomiskā vīzija bija skaidra – mums nav varenu dabas resursu, un, ja nocirtīs kokus, resursi tāpat tiks izsmelti. Nākotni varam balstīt zināšanās un tehnoloģijās. Atšķirībā no citām nozarēm informācijas tehnoloģijas neprasa lielus materiālus ieguldījumus, digitālajām lietām bāze ir minimāla, vajadzīgas tikai zināšanas. Kultūras pieredze Latvijā ir augsta, un, savienojot to ar laikmetīgām tehnoloģijām, var iegūt konkurētspējīgu produktu. Mēs varam būt augsto tehnoloģiju valsts. Diemžēl varas intelektuālais potenciāls ir izrādījies zemāks. Pie stūres nokļuvuši “centīgie”, kuri tikpat centīgi stūrē valsti savu interešu apmierināšanai, kaut varētu tās savienot ar valsts interesēm; nav tālāk ejošas domas. Postpadomju telpā demokrātija nav lietojama, un postpadomju valstis atgriežas pie diktatūras. Neloloju cerības, ka drīzumā kaut kas mainīsies, ir jāpaiet laikam, lai nonāktu pie demokrātijas. Ja domāšanai ilgtermiņā nebūs intensitātes, province paliks tikai dziļāka. Tehnoloģijām nav ģeogrāfisku robežu, var sēdēt džungļos tikpat labi kā Latvijas laukos un radīt civilizācijai domātus produktus. Mēs paplašinām savas darbošanās ģeogrāfisko telpu, strādājam ar pasūtītājiem Baku, Kaļiņingradā, esam atraduši sadarbības partnerus un iespējas Amerikā – kompāniju Interpretive Solutions, kas veido konceptu un saturu muzeju, dabas parku, kultūras mantojuma, pašvaldību aģentūru un bezpeļņas organizāciju digitālajiem projektiem. No elementāra biznesa viedokļa mēs varētu nolaist upē līmeni un apmierināt esošo pieprasījumu, taču vietējā tirgus iespējas un vajadzības ir piezemētas. Gribam strādāt tā, lai paši no tā kaut ko gūtu.

I. M.: Bet kā tad ar konkurenci? Pasaules tirgū tā taču ir mežonīga!


J. M.: Visas digitālā dizaina padarīšanas ir radošas lietas. Vizuālajā kultūrā mūsu līmenis joprojām ir augsts, uzlikts uz tehnoloģiju platformas, tas kļūst konkurētspējīgs. Padomju laika ierobežotība un trūkums attīstīja radošu garu, padomju cilvēks bija spiests izgudrot un atrisināt visdažādākās problēmas. Šis gars joprojām nav zudis, bet, neatrodot darba iespējas, intelektuālais potenciāls Latviju pamet. Tikko ir darba piedāvājums, cilvēki gatavi braukt atpakaļ un pastrādāt kaut uz laiku.

I. M.: Nupat nospriedām, ka digitālajām tehnoloģijām nav ģeogrāfisku robežu, vai tad ir vajadzīga darbinieku fiziska līdzdalība?


J. M.: Nepastarpināta komunikācija tomēr nav zaudējusi nozīmi, interneta saziņa ir tikai dzīvās sarunas tulkojums.

I. M.: Kā jūs strādājat, un ko no jums sagaida pasūtītājs?

J. M.: Savā būtībā digitālā joma ir starpnozare. Izņemot internetu, digitālie mediji darbojas reālā vidē (piemēram, digitālās muzeju ekspozīcijas ir jāsadala pa medijiem jau sākumā, saprotot, kā virtuālā telpa sadzīvos ar taustāmo, priekšmetisko, uzņēmumu prezentācijas arī jāintegrē reālā vidē), tie ir saistīti ar grafisko dizainu – kopā ar virtuālām programmām, mājaslapām, prezentācijām pasūtītājam bieži ir vajadzīga arī korporatīvā identitāte, stils, logo u. t. jpr. Agrāk šo nišu aizpildīja reklāmas aģentūras, tagad šādos projektos reklāma veic tikai vienu funkciju. Realizējam arī grafiskā un vides dizaina projektus, bet, tā kā universālam profesionālim būt nav iespējams, sadarbojamies ar visu nozaru speciālistiem.

I. M.: Kādos virzienos esat izglītojušies paši?


J. M.: Komanda ir svarīga, tā notur mugurkaulu, pie mums strādā programmētāji, mākslinieki, dizaineri. Galvenais programmētājs pēc izglītības, piemēram, ir arhitekts. Vizuālajā laukā programmētāja ievirze ir būtiska – lai arī digitālā pasaule ir racionāli uzbūvēta, tā tomēr jāredz ar acīm.

I. M.: Nezinātājam digitālā joma ir tik sarežģīta, pieļauju, ka klients nemaz nevar iedomāties iespējas, ko jūs varētu piedāvāt.


J. M.: Andris Vilks reiz formulēja precīzi: informācijas pieejamība nenodrošina tās lietojamību, – mēs padarām informāciju lietojamu. Īstenībā pasūtītāja zināšanu trūkums nav šķērslis: jo topošā produkta saturs ir “jēlāks”, jo mums ir vieglāk strādāt. Vislabāk sadarbība veicas ar lielajiem klientiem, kas mums uzticas. Nav jēgas digitālā programmā ietilpināt enciklopēdiju, saturs ir jāpārveido medijā ar uztveramu apjomu un formu, un mēs nodarbojamies ar informācijas atlasi. Ventspils muzeja digitālajā ekspozīcijā, piemēram, pārāk maz pretojāmies informācijas daudzumam un saturiski izplūdām, taču atturējāmies no tajā laikā aktuāliem vizuāliem efektiem, atradām adekvātu formu, un ekspozīcija joprojām nav morāli novecojusi.

I. M.: Vai jums pietiek iemaņu un zināšanu, lai nenogrimtu informācijas masā? Kā top tik komplicēti projekti?


J. M.: Lai orientētos saturā, konkrētām programmām pieaicinām redaktorus, sarežģītos projektos (piemēram, Tautas frontes muzeja multimediju programmai “Latvijas Tautas fronte: dzīvā vēsture”, 2009) redaktoru un ekspertu grupa var sasniegt 20 cilvēkus. Mums ir atstrādāta ražošanas tehnoloģija, tiek radīti laika grafiki un plāni, tas ir milzīgs plānošanas process, izstrādājam konceptuālo projektu un tehnisko projektu, uzliekot katru uz sava “režģa”. Vistuvākais analogs multimediju programmām ir kino industrija. Arī mēs lietojam kino elementus, savienojot tos ar programmēšanas metodēm. Tomēr ir šķēršļi, kas mūs kavē, piemēram, nesamērīgā maksa par autortiesībām ir kaitniecība: par rokoperas “Lāčplēsis” vienas minūtes izmantošanu ir jāmaksā bezmaz tūkstotis, kaut īstenībā tā ir rokoperas reklāma. Tā tiek bremzēta attīstība. Autortiesības ir svētas, taču tās nevar būt absurdas.

I. M.: Kādi ir tuvākie lielie projekti?


J. M.: Veidojam izstādi, veltītu Baku naftas industrijas attīstībai, tur apakšā ir vesels stāsts par to, kā Nobels ar dēliem devās uz Baku meklēt īpašu koksni šauteņu laidnēm, taču svešajā zemē atklāja naftas biznesa iespējas. Projekta atbalstītāji ir naftas kompānijas StatoilHydro un SOCAR , izstāde tiks atklāta Baku un pēc tam prezentēta Norvēģijā un Zviedrijā; projektu plānots pabeigt novembrī.

Interneta resursi:

www.dd.lv

www.dizainastudija.eu