Ieva Lejasmeijere. Pārdomāta stratēģija vai stihiska popkultūra? [par Latvijas tēlu interneta vidē] // Dizaina Studija. – 44.-49.lpp.

Pardomata stratēģija vai stihiska popkultūra?

Latvijas tēls internetā – sākumā tēma šķiet gluži bezcerīga, jo aptver visu, kam galā lv, visu, kur minēta Latvija un latvieši. Vienā no populārākajiem pārlūkiem google.com vien meklējot, atrodam 208 000 000 lapu, kas „atsaucas” uz vārdu Latvia, un 459 000 – uz latvians. Meklējot Latviju un latviešus latviski, atrodam attiecīgi 11 200 000 un 327 000 lapu.

Šī saruna centrēta galvenokārt uz valsts iestāžu jeb oficiālajām mājaslapām. Tehnoloģiski, informatīvi un mākslinieciski to funkcionēšanas principi neatšķiras no korporatīvajām, dažādu sabiedrisku nodibinājumu un privātajām lapām, tomēr no tām sagaidām mērķtiecīgu un vienotu stratēģiju, kā tas formulēts speciāli valsts tēla veidošanai un popularizēšanai dibinātās valsts aģentūras "Latvijas Institūts" (LI) mājaslapā.

Galvenā oficiālo lapu uztveres īpatnība ir vēlme tajās saskatīt kaut ko no sevis kā no valsts pilsoņa, iemītnieka vai noteiktas tautības pārstāvja. Iespējams, ka pārsvarā "Dizaina Studijas" uzklausītajos viedokļos paustā kritika skaidrojama ar līdzību par spoguli, proti, ka pašu sejas atspulgs nereti mums nešķiet atbilstošs skaistumam, kas nāk no mūsu iekšām. Jāsecina, ka LI uzdevums līdzsvarot "iekšiņas un āriņas" problemātiskās attiecības nav viegls. Tomēr institūta mājaslapa uzrāda līdzšinējo tēla meklējumu rezultātus gan tieši, gan netieši.

Lapā atrodamas atskaites par aptvertās auditorijas miljoniem, glīti virknētas frāzes par mērķiem un uzdevumiem, deklarējot, ka "mūsdienu informācijas laikmetā par svarīgu Latvijas starptautisko aktivitāšu sastāvdaļu uzskatāma patiesu zināšanu izplatīšana par Latviju ārzemēs. Tieši tādēļ, LI mērķis ir ar objektīvas informācijas palīdzību veicināt Latvijas pozitīvu atpazīstamību pasaulē." Varam arī uzzināt, ka "LI internetā uztur plašu informatīvo materiālu klāstu svešvalodās par Latvijas valsti, sabiedrību, vēsturi un kultūru, kā arī piedāvā īpaši sistematizētu elektronisko saišu klāstu uz citiem interneta resursiem par Latviju svešvalodās". No konsekventajiem akcentiem skaidrs, ka LI galvenokārt nodarbojas ar tēla veidošanu "uz ārpusi", taču tā arī lapā citētajos tekstos neizdevās atrast norādi, kura institūcija nodarbotos ar pašu tēlu, proti, apzinātu, ko tad LI popularizēt. Gaistošs pieminējums par LI pārrauga funkcijām atrodams 2004. gada valdības deklarācijas fragmentā, kas nosaka LI funkcijas, piemēram, "koordinē Latvijas tēla veidošanas stratēģijas izstrādi un uzrauga tā īstenošanu".

Ja reiz minēts mūsdienu informācijas laikmets, tad, domājot soli tālāk, varētu nonākt pie tā, ka vizuālā informācija pārmāc tekstuālo, tiek tiešāk un ātrāk nolasīta. Tas noderētu par argumentu, aicinot LI un citus valsts tēla veidotājus uzmanīgi izturēties pret lapu dizainu, jo, kamēr lasām vārdus, kas stāsta par sasniegumiem, valsts vēsturi, nacionalitātes īpatnībām utt., nevilšus jau iepriekš esam nolasījuši kopējo vizuālo tēlu. Aptuveni redzam, cik tajā ieguldīts darba, cik - talanta, atsevišķos gadījumos arī - cik naudas. Un tēls ne vienmēr veidojas saskaņā ar deklarētajiem mērķiem.

Internets mēdz izspēlēt arī dīvainas rokādes. Piemēram, LI lapā ziņots, ka izdota brošūra Latvians. Savukārt, meklējot šo vārdu pārlūkā, pirmo sastopam izteikti rasistisko un homofobo lapu www.latvians.lv, kuras ziņu teksti gan nav pieejami angļu valodā, tomēr attēli lapas ideoloģisko ievirzi ļauj nolasīt visai skaidri, un diez vai tā saskan ar institūta izdevuma saturu.

Tēma ļauj sadurties dažādu profesionālu jomu izpausmēm - tēla veidošanā iesaistīti publisko attiecību stratēģi, informācijas tehnoloģiju speciālisti, vizuālās identitātes veidotāji jeb dizaineri...

„DS” jautā ekspertiem, pēc kā, viņuprāt, izskatās Latvijas tēls interneta vidē un kā viņi vērtē tēla radīšanai izmantotās dizaina stratēģijas. (..)

Parunāsim par meitenēm

Jānis Mitrēvics, Dd laboratory

Viens no Dd laboratory dibinātājiem Andris Vilks visai precīzi formulēja problēmu, kas man joprojām liekas aktuāla, proti, ka datu pieejamība nenodrošina datu lietojamību. Piemēram, iefilmējot visu kaut ko digitālajā videokamerā, iegūstam datus. Šie dati ir pieejami, bet lietojami kļūst tikai tad, kad no tiem uztaisa filmu. Internets veido tādu kā paralēlo pasauli, kurā jāprot kaut ko sameklēt un jāzina, ko grib atrast. Citādi sastopamies ar to, ko kāds mums pasniedz. Un šeit sākas problēmas – kas un ko mums grib pasniegt.

Runājot par interneta resursu dizainu, nāk prātā vienkārša līdzība par secīgu attīstību. Piemēram, mainoties Latvijas politiskajai situācijai 90. gadu sākumā, visiem vajadzēja džinsus, vienalga, kādus. Šobrīd džinsu pieprasījuma apjoms nav mainījies, tāpat visiem tos vajag, taču vajag nevis vienkārši džinsus, bet jau kaut kādus, piemēram, Kalvina Kleina. Manuprāt, attiecībā uz digitālo pasauli joprojām jārunā par sākuma pakāpi, kad vispār ir labi, ja ir mājaslapa.

Ir, protams, daudz skaistu un labu piemēru, kur redzam, ka kāda korporācija nolīgusi lielu reklāmas aģentūru, tā samaksājusi labiem dizaineriem un citiem speciālistiem, un radīta laba lapa, multimediju diski, digitālās prezentācijas, videoklipi u.c. Bet šīs veiksmes neuzrāda kopējo virzību, jo atkarīgas tikai no investīcijām.

Manuprāt, Latvijas tēla internetā nav. Nevar pat īsti ietekmēt visu, kas parādās ar lv galā. Tāpēc parunāsim par meitenēm – pašlaik Latvijas tēls lielā mērā asociējas ar meitenēm. Tas nešķiet īsti labi, tāpēc vajadzētu citu tēlu. Pirmā problēma ir tāda, ka Latvijā tiešām ir smukas meitenes, kurām nav ko darīt, bet tēls veidojas. Ko mums no tā vajadzētu mācīties? Ja mēs negribam tirgot tikai meitenes, bet vispār nodarboties ar kaut ko citu, tam kaut kam citam vispirms ir jābūt - vai nu šokolādei, vai jebkam citam. Tātad Latvijas tēls lielā mērā ir atkarīgs no pašiem produktiem un tā, kā tie ir iesaiņoti. Viens no iesaiņojumiem ir digitālie mediji.

Attiecībā uz valsts tēlu jāņem vērā, ka valsts iestādēm par jebkuru pasūtījumu jārīko konkurss. Pašlaik likumdošana paredz, ka jārīko konkurss par lētāko piedāvājumu. Runājot līdzībās, iznāk, ka, piemēram, muzejam jārīko konkurss par lētākās gleznas iepirkumu. Tāpat Latvijas valsts rīko konkursus par lētāko mājaslapu. Tā ir pretruna, kas paskaidro privāto uzņēmumu un valsts uzņēmumu lapu atšķirības. It kā jau konkursi notiek arī par automašīnu pirkšanu valsts amatpersonām vai iestādēm, tomēr neredzam, ka, piemēram, prezidenti vestu ar lētāko mašīnu. Tāpēc būtu nepieciešamas pārmaiņas, kas veicinātu sapratni par mašīnu vienlīdzību ar digitālajiem medijiem. Jau tas vien, ka tagad par to runājam, liecina, ka šis jautājums pamazām kādam kļūst svarīgs.

Ar Latvijas Institūta mājaslapu, manuprāt, viss ir kārtībā, jo tā ir adekvāta Latvijas valsts vēlmei kaut kā izskatīties. Nav arī manīts kāds brašulis, kas pretendētu uz Kalniņa kunga amatu, teikdams, ka viņš gan zina, kā vajadzētu veidot Latvijas tēlu. Bet ne jau tikai šī lapa veido Latvijas tēlu, domāju, ka tādu li.lv daudzi neievēro. Un nedomāju, ka tā ir tikai Latvijas problēma. Šogad aizbraukšu uz Austrāliju, kur notiek ar kultūras mantojumu saistītu audiovizuālu mediju konkurss dažādās kategorijās: diski, mājaslapas, audiovizuālie darbi utt. Pirms pāris gadiem šai pasākumā nevarēju pamanīt nevienu valsti, kas īpaši izceltos. Bija atsevišķu kompāniju veidotas labas lietas, taču arī tādu bija maz. Pirmo vietu vienā no kategorijām ieguva neviens cits kā Kalvina Kleina kompānijas veidots disks.

Iespējams, e-lietu ministrijas darbības ietvaros varētu veidot kādu diskusiju, analīzi par digitālo datu lietojamību. Domāju, ka atrastos arī pietiekami kompetenti cilvēki, kas spētu definēt savas domas šai jautājumā. Iespējams, šāda darba rezultātā varētu rasties kāda programma, bet par noteiktu problēmu – datu lietojamību –, nevis kaut kādu mistisku valsts tēlu.

Varu dalīties Dd studio un Dd laboratory pieredzē (sākotnējo nosaukumu "Digitālā darbnīca" mainījām, jo radās visādas neveiklības tulkojot). Dd studio ir tie, kas kaut ko konkrētu pagatavo, bet Dd laboratory tika radīta ar mērķi veidot tādus kā labos paraugus, kas vispusīgi demonstrētu digitālo mediju iespējas, lai cilvēkiem, kuri, tēlaini sakot, grib džinsus, mēs varētu parādīt, ka džinsi var but dažādi. Par konkrētiem paraugiem ir vieglāk diskutēt. Šis modelis - laboratorijas un studijas sadarbība – sāk nest kaut kādu labumu un ietekmēt digitālās vides attīstību kopumā. Piemēram, atnāk kāda Latvijas rajona pārstāvji un saka, ka viņiem vajag disku par šo rajonu, un iedod milzīgu sarakstu ar lietām, kam tur vajadzētu but iekšā, – veselu datu bāzi. Tad mēs viņiem piedāvājam, ka tos datus var ielikt internetā, bet disku var taisīt pēc citiem principiem, kas veidotu tēlu.

Protams, ar pasūtītāju jārunā par samaksu. Attiecībā uz digitālajiem medijiem cilvēki joprojām ne pārāk labi saprot, kāpēc laba mājaslapa maksā vairāk nekā slikta. Tiesa, cilvēkiem, kas nāk pie mums, lielākoties jau ir mājaslapa, savs stils, kaut kādas prezentācijas utt. Viņi apmierinājuši pirmo badu vai ziņkāri un grib jau kaut ko citādāku, ar citu vērtību.

Gadās arī, ka atnāk interesents un saka: viņam viss patīk, tikai tik lielu naudu gan viņš nevar maksāt, vajadzētu kaut ko lētāku. Tajā pašā laikā viņš ir atbraucis ar ļoti dārgu mašīnu, mājās viņam ir marmora strūklaka, bet, piemēram, mājaslapu, kas būtībā pavērš viņa seju pret visu pasauli, uzskata par kaut ko mazāk svarīgu.

Iespējams, arī valsts tēls internetā atkarīgs no tā, ka pārsvarā pie Investīciju pārdales ir paaudze, kas paši nelieto digitālos medijus. Situācija mainīsies, kad pie vadības nonāks cilvēks, kas ir uzaudzis ar šiem medijiem un zina, ka tajos investēt naudu ir dabiski. Pašlaik iznāk, ka valstsvīrs sēž pie laba galda, ģērbies labā uzvalkā, un labā laptopā apskata šausmīgas mājaslapas. (..)