Anda Kļaviņa. Digitālā kultūra vēl nav novērtēta [par nodibināto radoši profesionālo sabiedrisko organizāciju Digitālā laboratorija] / tekstā stāsta Jānis Mitrēvics // Diena. – 13.lpp.

Digitālās kultūras videi Latvija pievienojās kopā ar visu pasauli, kad XX gs. pēdējās divās desmitgadēs dažāda veida informācija arvien vairāk tika izteikta ciparu kodā. Šodien vairākums Latvijas iedzīvotāju lielāko daļu savas darba dienas vai pat dzīves pavada digitālās kultūras telpā, piemēram, strādā ar datoru un lieto internetu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka digitālās kultūras līmenis būtu vispārēji attīstījies — tas bieži atrodas vēl primitīvā līmenī (piemēram, kādas svarīgas organizācijas mājaslapa, kurā ir sagāzti informācijas blāķi, bet nav radīti nekādi tehniski vai vizuāli līdzekļi, lai tajos ērti orientētos) un daudzas iespējas netiek izmantotas.

Mākslinieks Jānis Mitrēvics jau vairākus gadus kopā ar kolēģiem pašu dibinātajā organizācijā Digitālā darbnīca (DD) veido augstas kvalitātes digitālās kultūras produktus/projektus, īpaši kultūras un izglītības sfērā. DD pārliecinošā, pašu un citu augstu novērtētā debija bija 2001.gadā, kad Ventspils muzejā (VM) tika atklāta viņu un muzeja kopīgi veidotā digitālā ekspozīcija Dzīvā vēsture — iespēja uz daudziem touchscreen (pieskārienjutīgs ekrāns — angļu val.) vizuāli un audiāli izsekot Ventspils vēsturei: redzēt teju visu eksponēto un arhīvā esošo muzeja materiālu, sākot ar taustāmiem objektiem, beidzot ar rakstiskiem pieminekļiem, kinomateriāliem, un «padzīvoties» pēc vēstures materiāliem virtuāli konstruētajā Ventspilī. Patlaban DD sadarbībā ar O.Vācieša un A.Čaka memoriālajiem muzejiem veido multimediju diskus jeb CD-Rom par šiem dzejniekiem — būtībā aizraujošas viņu biogrāfijas un daiļrades grāmatas, kur lappušu saturu bez tekstiem veido arī filmas, fotogrāfijas, dziesmas, dzeja utt.

Lai gan DD darba pietiek un tā realizācija ir kā mākslas darba radīšana, J.Mitrēvics atzīst, ka telpā, kurā ar digitālo kultūru katrs saprot kaut ko citu vai nesaprot neko, kurai nav vienotas terminoloģijas, nemaz nerunājot par valsts politiku, arī autortiesībām, viņš jūtas «viens un nesaprasts». «Kādu laiku solīda labklājības līmeņa rādītājs Latvijā bija ādas jaka un treniņbikses — digitālā kultūra pie mums pašlaik ir līdzīgā stadijā,» nedaudz skumji atzīst J.Mitrēvics.

Tādēļ viņš aicinājis dažādu jomu profesionāļus, kas kaut kādā mērā ir saistīti ar digitālo vidi, apvienoties organizācijā, kuras mērķis praktiski un teorētiski rūpēties par digitālās kultūras attīstību: to popularizēt, realizēt izglītojošus pasākumus profesionāļiem un sabiedrībai, radīt un prezentēt augstas kvalitātes digitālās kultūras paraugus, veicināt starptautisku pieredzes un informācijas apmaiņu, veikt konsultantu un ekspertu funkciju, kā arī stimulēt digitālās kultūras kritikas un teorijas attīstību. Dibināmās organizācijas Digitālā laboratorija (uzsverot šīs sfēras eksperimentālo stadiju) biedri ir Jānis Mitrēvics, Kaspars Vanags, Kristīne Budže, Guntars Zvejnieks, Krists Poreiters, Anda Boluža, Inga Šteimane, Artis Svece, Vilnis Vējš, Ieva Kalniņa u.c. Jaunā darba cēliena sākumā par padarīto un iecerēto uz sarunu aicināju Jāni Mitrēvicu.

Kā bija redzams dibināšanas sagatavošanas sapulcē, arī DL biedriem nav vienprātības par jēdzienu «digitālā kultūra». Ko tu saproti ar digitālo kultūru?

Digitālās kultūras attīstībai ir četri līmeņi. Pirmais ir dzelžu līmenis — visa sākums — dators. Tālāk seko programmatūra. Trešais līmenis ir saturs, ar kuru operēt. Pēdējā līmenī saturs iegūst izskatu — tas tiek pasniegts cilvēka redzei un dzirdei interesantā veidolā, ir ērti un pārskatāmi lietojams. Patlaban šie posmi nav cieši saistīti — datoru un programmu speciālisti strādā savā laukā, satura turētāji — savā, un mākslinieki dzīvo savā pasaulē. Par attīstītu digitālo kultūru varam runāt tajā brīdī, kad šie speciālisti strādā komandā. Tieši tas notiek DD darbībā.

Kāpēc ir svarīgi attīstīt digitālo kultūru?

Tā ir mūsu kultūras sastāvdaļa. Tas ir no tās pašas sērijas — staigāt tikai ādas jakā un treniņbiksēs. Tā mēs ignorējam kultūras telpas, kurā paši dzīvojam, attīstību. Lielākā daļa sabiedrības taču strādā ar datoru — atrodas digitālajā vidē. Cilvēks ir ieinteresēts, lai šī vide būtu patīkama, interesanta, ērta.

Neapšaubāmi, digitālā vide ir telpa, kurā patlaban dzīvo jaunieši. Datora ekrāns viņiem ir daudz tuvāks nekā grāmata. Ar projektiem — kā VM digitālā ekspozīcija vai multimediju diski par literātiem — ir iespēja viņiem pieņemamā un saprotamā formā piedāvāt visdažādāko saturu. «Klejošana» pa Ventspils pili digitālajā ekspozīcijā ir tā pati datorspēle, tikai te nav neviens jāšauj. Pat īsti to neapzinoties, šādi jaunietis iegūst sev vērtīgas zināšanas. Padomju laikā teica «ideoloģiskais ierocis» — šeit var vilkt zināmas paralēles.

J.Mitrēvics ar peles klikšķiem datora ekrānā ved mani cauri deviņiem modulētiem Ventspils pils attīstības posmiem. Rāda viduslaiku tualeti — koka izbūvi augstu virs zemes pie pils ārsienas. Apakšā liela un brūna bedre, kas kontrastē ar balto sniega klājumu visapkārt. Rīgas pilij tualete bijusi garš koka tunelis, kurš pāri tagadējai krastmalai gaisā aizstiepies līdz pat Daugavai. Saskaroties ar šādi pasniegtu vēsturi, tu sāc domāt par lietām, par kurām agrāk nav bijis ne jausmas. Fonā pa brīdim zvana Ventspils pils zvans, blēj jēri, zviedz zirgs, čivina putni, te — pa bruģi aizripina rati.

Kā nonācāt pie VM digitālās ekspozīcijas izveides?

Saknes ir jāmeklē aptuveni 10 gadus senā vēsturē, kad piesēdos pie datora, lai izzinātu, ko tas piedāvā. Sapratu, ka tas ir izteiksmes veids, kas nenonāk pretrunā ar manu līdzšinējo mākslas mediju — eļļas glezniecību. Edgars Vērpe mani uzaicināja izveidot Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolā jauno tehnoloģiju klasi un tās mācību programmu (sākot ar informātiku, beidzot ar grafiku, maketēšanu, darbu ar internetu, ilustrāciju, fotogrāfiju, videomontāžu u.c.). Jaunizveidotā profesionāļu komanda Vērpes vadībā izstrādāja VM ekspozīcijas projektu. Es piedāvāju izveidot arī digitālo ekspozīciju, muzejs to akceptēja. Digitālo ekspozīciju ciešā sadarbībā ar muzeja speciālistiem izveidojām divu gadu laikā. (Ir būtiski nejaukt digitālo ekspozīciju ar datu bāzi, jo pēdējā veic arhīva funkcijas, kamēr ekspozīcija nozīmē saistoši izstāstītus stāstus.)

VM digitālā ekspozīcija tika ievērota arī Starptautiskajā muzeju un kultūras mantojuma audiovizuālajā festivālā F@imp.2002 Sanpaulu, Brazīlijā, kur tai līdzās bija tādi giganti kā Luvra un Ermitāža. Piedalījāmies festivālā, lai vienviet apskatītu pasaules muzeju digitālos projektus — diskus, mājaslapas. Lielākais pārsteigums bija, ka šajā izstādē, kur piedalās augstākā līmeņa muzeji, bija ļoti maz labu digitālo projektu. Mūsu projekts vismaz tehnoloģiskajā ziņā nebija sliktāks par pasaules lielo muzeju digitālajām ekspozīcijām. Vienu no galvenajām balvām saņēma Sen Lorāna disks, bet jāņem vērā viņa iespaidīgais vizuālais materiāls. Īpaši plaši pārstāvēti bija ķīnieši. Viņu tradicionālā kultūra digitālajā versijā reprezentēta ļoti eleganti, bet tiklīdz sākas mūsdienu parādības, estētika un tehnoloģijas saskrienas greizi.

Festivālu ar UNESCO atbalstu organizē Starptautiskā muzeju komiteja (AVICOM), tā mērķi ir veicināt uz jaunajām tehnoloģijām balstītu, atraktīvu elementu ieviešanu muzejos, kā arī popularizēt muzejos, kultūras mantojuma iestādēs radītos audiovizuālos un multimediju produktus.

Tu minēji, ka arī pasaulē kopumā digitālā kultūra nav augsti attīstīta.

Tāpēc, ka ir milzīgs paātrinājums tehnoloģijas un programmatūras attīstībai, pārējās iesaistītās puses tam netiek līdzi. Līdz ar to eksistē paralēlas pasaules, kuras nesarunājas. Nav neviena, kas aptvertu procesu kopumā. Turklāt terminoloģija nav izstrādāta arī pasaulē. Tā amplitūda, kā angliski tiek apzīmēta viena un tā pati lieta, ir milzīga. Katras sfēras pārstāvis nāk klajā ar savu slengu, un saruna nav iespējama.

Pagaidām digitālā vidē attīstās tikai tās jomas, kurām ir pieejami lieli līdzekļi. To redzam reklāmas konkursā Golden Hammer.

Jā, digitālie projekti parasti izmaksā dārgi, jo ekspozīcijas vai diska tapšanā parasti ir iesaistīti visi mediji un visdažādākie mākslinieki — mūzika, kino, visāda veida vizuālie materiāli, teksti, tulkotāji, operatori. Tas ir vesels blāķis! Plašāka sabiedrība vēl nav gatava ieguldīt līdzekļus šādā sava tēla attīstīšanā. Skatos, ka Latvijā pat daudzi starptautiski lielbudžeta projekti digitālajā vidē sevi prezentē ļoti vāji. Un varbūt, ka viņu mājaslapas apmeklētāji, koncentrējoties tikai uz saturu, nemaz nepamana, cik pavirši tas ir pasniegts, bet neapzināti tas nogulsnējas un galu galā veido priekšstatu par šo organizāciju.

Visu veidu attīstība parasti ir saistīta arī ar cilvēku. Kamēr muzejos strādā paaudze, kas nekad nav lietojusi un nelietos datoru, un kamēr nav piedzimusi paaudze, kas lieto tikai datoru, strauja attīstība šajā jomā nav iespējama. Arī mūsu muzeju darbinieki joprojām raksta muzeju kartītes. Ja viņiem liek informāciju ievadīt datorā, viņi tik un tā izdrukā uzrakstīto un uztaisa kartīti. No datu uzglabāšanas drošības viedokļa tas, protams, nav slikti. Ventspils ir pilsēta ar līdzekļiem.

Kā pie tik bagātīgi izvērstiem CD-Rom ir tikuši nebūt ne turīgie O.Vācieša un A.Čaka muzeji?

Izmaksas ir atkarīgs no tā, cik daudz dažāda materiāla tu saliec tur iekšā. Bet Latvijā šāds projekts izmaksā nesalīdzināmi lētāk kā Amerikā. Man ir bijušas sarunas ar kādu ASV firmu, kura izstrādā muzeju koncepcijas. Viņi ir izbrīnīti, ka tik mazas pašvaldības muzejs kā Ventspils var atļauties izveidot digitālo ekspozīciju. Digitālā kultūra savā mazattīstībā Latvijā vēl nav novērtēta. DD ir pārrunas par darbu pie Ņujorkas pilsētas muzeja digitālās ekspozīcijas. Mēs cenšamies pēc iespējas rādīt mūsu projektus, lai šeit noticētu, ka tas ir iespējams. Pat neliela iestāde (muzejs, skola vai kultūras nams) var palēnām to naudiņu no dažādiem fondiem un organizācijām savākt un izveidot kaut ko jēdzīgu. Kā jau it visur — primārais ir ideja un vēlme to realizēt, īstenošanas ceļus pēc tam var atrast. Ļoti daudzām organizācijām ir akūti nepieciešama datu bāze internetā. Liels digitalizācijas projekts būtu jāizvērš Latvijas Nacionālajai bibliotēkai.

Kā muzeji grib izmantot Vācieša un Čaka disku?

Muzeju pamatapmeklētāji ir skolēni. Disks, manuprāt, ir ideālākais variants, kā viņus sasniegt. Disks ir labākais palīgs skolotājam — ielādē datorā un rādi. Domāju, pēc šādām mācību stundām Čaks (bez tā, ka viņa daiļrade jau pati par sevi ir ļoti aizraujoša) izkonkurēs visus pārējos literatūras kursā iekļautos literātus. Īpaši atmaksātos šādi pasniegt garus un lēnus literatūras sacerējumus (smejas).

Diski visdrīzāk būs nopērkami muzejā un grāmatnīcās (Latvijā vēl nav sistēmas, kur tirgo šādus diskus). To cena varētu būt nedaudz lielāka par mūzikas disku cenu. Tā nav ekskluzīvā lieta, tā vienkārši vēl nav kļuvusi populāra. Fantastisks apstāklis ir tas, ka vienviet diskā tu vari ievietot informāciju visās pasaules valodās, tātad tas ir globāli konvertējams produkts. Tā nav grāmata, kas par dārgu naudu ir jāpārdrukā katrā valodā.

VM uzskatīja, ka disku veidot nevajag — «lai visi brauc pie mums». Mana pieredze rāda, ka nosakoties disku, gribas aizbraukt uz to vietu un apskatīties — prāts ir sapratis, tad ķermenis prasa pēc dzīvas smaržas un aptaustīšanas. Ja visi Latvijas muzeji ieviestu digitālās ekspozīcijas, iespējams, mēs piedzīvotu tādu pašu muzeju apmeklējuma bumu, kāds izvērtās Lielbritānijā pēc valsts mērķtiecīgās politikas muzeja aktualizācijā.

Jā. Muzejs atdzimst. Kaut vai mākslā — pirms kāda laika populāra prakse bija māksla publiskajā telpā vai ārpus telpām, tagad vērojama tiekšanās atpakaļ uz muzeju. Muzejs un bibliotēka pasaulē pašlaik ir centrālās publiskā tusiņa vietas, jo tie ir veiksmīgi apaudzēti ar visām modernajām funkcijām: tur ir kino, lektoriji, izglītības projekti, plaša datu bāze, digitālā ekspozīcija u.c. Bet reālo vērtību jau veido tas apputējušais priekšmets.

Kāda Latvijā ir digitālās kultūras situācija valsts līmenī?

Avīzēs raksta par evalsti, e-Rīgu, e-... Ko katrs ar to saprot? Tikko ir nodibināts Informācijas sabiedrības birojs, kurš apzinās valsts un pašvaldības digitālos projektus. Pašlaik nevienam nav īstas apjausmas, kas šajā jomā notiek. Un tiek runāts tikai par saturu, ne par to, kā cilvēki to lietos, kā tas vizuāli tiks pasniegts. Šis jautājums diemžēl tiek atstāts 17. nesvarīgākā mākslinieka ziņā — lai tad viņš izdomā, kādā krāsā tas būs. Bet nepietiek jau ar internetā sabāztu informāciju, jādomā arī par to, lai cilvēkiem būtu reāla jēga no šādiem veidojumiem.

Vai DL vēlas ietekmēt arī politiskos lēmumus, ja tādi būs digitālās kultūras sakarā?

Pagaidām man nav tik lielas ambīcijas. Vēlos panākt starpnozaru dialogu, plašāku digitālās kultūras jautājumu izvērtēšanu un risināšanu.

Viens no spēcīgākajiem pamudinājumiem DL dibināšanai bija tas, ka mani uzaicināja izvirzīt Latvijas digitālos projektus astoņās kategorijās UNESCO rīkotajai digitālās vides balvai World Summit Award. Tajā brīdī saskāros ar to, ka Latvijā neviens nav apkopojis, kas te notiek. Divu nedēļu laikā man bija jāizvirza projekti kultūras, izglītības, valdības, zinātnes, veselības, biznesa, izklaides un speciālajai nominācijai. Nav jau tā, ka nebūtu, piemēram, nevienas mājaslapas par veselības tematiku, tomēr tās neatbilst kritērijiem, kas ļautu tās pieteikt tādā konkursā. Secinājums bija — vajag kādu struktūru, kas apzinātu digitālās sfēras attīstību Latvijā, rīkotu vietējo konkursu, rosinātu sarunas.